kritiens nezināmajā

Tas bija pa īstam, nekas ka nokritām, tāpēc jau jātic brīnumiem, te nepazīst ne kritiena ne sāpes.

Domu Labirints

Ja tu paņemsi mani aiz rokas un tas būs pa īstam, tad es ticēšu, ka brīnumi ir iespējami.

Ja nesanāks un es kritīšu, tad mācīšos noticēt, ka brīnumi  nepazīst ne tāluma ne nāves.

Skatīt ziņu

Advertisements

pulsē

Klausies, klausies, ieklausies un ļaujies. Zēns laivā sēž, skatās jūrā tur tālumā tur domas aizslīd prom, viņš dotos līdz, bet laiva pilna oļiem. Zēns nesaprot un skumst – man izdosies – zēns nočukst, un oļus ved sev līdz. Uz sēkļiem skrien un netiek ne no vietas, tie akmeņi to tur.
Miers atnāks pats, ja dosies pēc tā līdzi neņemot neko kas bijis, kas smeldz un nozog naktis. Tas viss jau sen ir prom, vai tagad esi tu? Kas rīt var būt ko kāro alkas, tā visa nav, vēl nav. Vai tagad esi tu? Tik skaists tavs gadsimts, pat laiks lēnāk plūst. Līdz tuksneši atplaukst, par dārziem tie kļūst, jā, skaists bija gadsimts. Pat aizejošs mirdz, bet neļaujies cilvēk lai līdz skrien tam sirds, jo tā nav laukakmens mēms, kas nerunā. Kopā jums lemts izbrist mūžu divatā. Tā nav zelts ko pret zeltu iemainīt, tamdēļ ļauj, lai gadsimts iet. Tas projām iet. Tam jāaiziet. Tik skaists bija gadsimts. Nu atlaid reiz to. Nu atlaid to cilvēk! Un mieru sev dot. Jā, skaists bija gadsimts. Lai cits vietā nāk. Tas būs labāks. Tas būs citāds. Tas būs kā tu, savādāks. Kad gadsimti zūd dēļ iegribām, sīkām. Un vientieši mūk no gaismas, bet tumsā tie kliedz. Slēpj valdnieki sejas aiz stiklotām sienām. Kāpēc? Kāpēc vēl klusējam mēs? Mans draugs, kā tev šķiet? Krīt pēdējais aizbergs pār pasaules malu. Kāpēc? Kāpēc vēl klusējam mēs? Mans draugs, kā tev šķiet? Kad nākotne pati sev rītdienu nozog. Ir bezspēcīgs viedums, šo tukšumu sildīt. Kāpēc? Kāpēc vēl klusējam mēs? Runā! Beidz klusēt no sirds! Jel runā, kāp tornī uz zvani, kā bišu spiets sani tu mostošā dzirksts. Tu jau zini vienmēr kas būs drīz no sirds. Vakar, šodien un rīt. Sauc sirds, sauc skaļāk. Sauc nepārstāj. Sauc tā lai sadzird! Un vienu nosalt neatstāj. Sauc sirds kā vilcene kauc, lai aizlūzt tev balss, sauc nerimsties, sauc! Kādreiz, akmens saknes zemē dzīs, un ziedēs starp akmeņiem, kas nepratīs, un runās tā kā nemāk cits neviens. Un mēmi būs steidzīgie, kas garām skrien. Kāds reiz tev pie kājām saknes dzīs, un uzplauks starp tūkstošiem, kas nepratīs. Un klusēs tā kā neklusē neviens, laiks norims, vien skrienošie tie laiku skries. Es iešu visus ceļus, kur tevi satikt var, pār nodegušiem tiltiem un zemēm zaudētām, caur savu mūžu mežiem kaut simtkārt maldīšos, es iešu visus ceļus, kur tevi atceros, es pieskaršos it visam, kur tevi sajust var, pie nerimstošām ilgām un liesmu adatām, pie klusuma, un vārdiem, kas nesaudzē neko, es pieskaršos it visam, kas tevi atbalso. Kāds bija šeit, kāds steidzās prom. Es paliku, es neslēpos. Vēl nesteidzies, visam ir savs laiks. Svešus dārzus stādīt, to augļos pievilties, vēl paaugsies, tad atpazīsi tu skumjas otra acīs un mīlestību, vēl nesteidzies visam ir savs laiks. Svešās jūrās kuģot, un zvaigznēs kļūdīties. Gan jau, gan jau prom reiz dosies tu, bet liktens lokus met, tas vedīs tevi tālu, lai mājās pārvestu. Viss labais dzīvos, tas nezudīs un mūžu tavu stiprām saitēm vīs.

Vārdi: The sound poets – Pulsē.

Vasaras stāsts: Ōsterreich zeme part I

Turpinājums sekos, vēl daudzas skaistas dienas priekšā ;)

Pārlasot

Ir man tāda dienasgrāmata, kuru iesāku 2005.gadā, desmit gadus atpakaļ. Brīnos par to, ka gadi iet, bet mūsu dvēsele paliek tā pati.  Tās pašas ilgas, tie paši sapņi kas pirms desmit gadiem tikpat dzīvi arī tagad. Laikam ir tādi cilvēki, kas piedzimt ar vienām ilgām uz visu dzīvi, un nekas tos neremdina līdz kamēr šīs ilgas nav apmierināmas. Nav jau man laikam jāmin kas šīs ilgas būtu. Nemainos es  ne mirkli. Tur nekas nevar palīdzēt, un varbūt nevajag, tad aptrūktos mūziķiem par ko dziedāt, un režisoriem par ko uzņemt filmas. Laikam man dzejnieka dvēsele dāvināta no Visaugstākā. Tik kamdēļ, kā lai ar tādu dumju sirdi sadzīvo?

Ir interesanti palasīt, kā bijis un kas mainījies. Šķiet, ka toreiz desmit gadus atpakaļ manas domas bija izjustākas, tās bija pat dziļākas, iespējam kļūdos, nekad neesmu spējusi sevi objektīvi novērtēt no malas. Varbūt nedaudz vilšanās par to, ka nekas nav mainījies, kāda biju toreiz tāda esmu tagad, ar to pašu vienu vienīgo sapni, to sapni, ko nevienam nestāstu, ko izliekos nepazīstam, izliekos, ka man to nevajag… vai visiem ir šis sapnis, vai tikai dažiem. Daudziem tā ir teju ikdiena, to nekad nesapratīšu, nav bijis lemts, un varbūt labi vien ir. Tur jābūt brīnumam, jo tas pats par sevi ir brīnums. Es runāju mīklaini, tāpēc, ka man kauns par to runāt tieši,  jo man pašai tas šķiet pārāk saldi, kaut kā pārāk bērnišķīgi. Tomēr, kas gan visus cilvēkus vieno – citi cilvēki. Izlasīju brīnišķīgu citātu no RL maija numura – Dzīvei nav vienas noteiktas jēgas, taču es esmu nolēmis, ka mana atbilde uz šo jautājumu ir šāda: dzīves jēga ir atrast kaut ko, kas ir svarīgāks par tevi pašu, un veltīt sevi tam.- Daniels Denels, filozofs un ateists, un šeit teikšu ļoti provokatīvu domu, manuprāt, daudzos ateistos ir vairāk kristieša, kā daudzos kristiešos.

Tā ir mana dzīves jēga, atrast kaut ko, kas ir svarīgāk par sevi pašu, un veltīt sevi tam. Manuprāt, tā var būt tikai persona. Laikam pārāk sievišķīgi. Eh… nevar noliegt to, kas esi :D

13.03.2006. “Es ieskatīšos viņa acu dvēselē.”

10.11.2006. “Muļķības ir viss, kas notiek pusaudžu dzīvē… Vairāk nav ko piebilst.”

27.06.2012. “… tā ir vislielākā vajadzība, dod neko neprasot atpakaļ.

Un beigu beigās, mēs laikam tādi visi tikām radīti, jo nav nekā spēcīgāka par mīlestību, pat ja kāds visu savu bagātību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu, jo mīlestība ir spēcīga kā nāve,  tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas, teicis gudrais Salamans.

20.10.2015. ” … skatos sveces liesmiņā, kurai savs mūžs paiet ātri, bet skaisti. Viens uzdevums – mūžīgā uguns, tā pievelk…”

Tā pievelk, un tā pievilks līdz mūžībai.

heal me, please

Take my mind and take my pain
Like an empty bottle takes the rain
And heal.

Take my past and take my sins
Like an empty sail takes the wind
And heal.

And tell me some things last
And tell me some things last

Take my heart and take my hand
Like an ocean takes the dirty sands
And heal

Take my mind and take my pain
Like an empty bottle takes the rain
And heal….

kritiens nezināmajā

Ja tu paņemsi mani aiz rokas un tas būs pa īstam, tad es ticēšu, ka brīnumi ir iespējami.

Ja nesanāks un es kritīšu, tad mācīšos noticēt, ka brīnumi  nepazīst ne tāluma ne nāves.

.

Piedodiet man, ka esmu pretruna.

“Vakara beigās Enna, mazliet uzjautrināta paslavēja sevi par šo ideju – doties uz Laimu un sprediķot par pacietību un garīgumu jaunam cilvēkam, kuru viņa nekad agrāk nav redzējusi; taču pēc nopietnākām pārdomām bija vien bēdīgi jāatzīst, ka viņai tāpat kā daudziem citiem dižiem moralizētājiem un daiļrunīgajiem pamācītājiem pašai nav izdevies klausītājam rādīt nekādu uzskatāmo piemēru.”

/Džeina Ostina, Prāta apsvērumi.