Bez mīlestības nedzīvojiet

wpid-8c805e79a688bf6aad9ab7f8700e1b1b.jpg

Ir zināmi ļoti daudzi cilvēki šai pasaulē, kas darījuši labu, bet nomiruši vientuļi, lieli cilvēki, slaveni un pasaulei zināmi, bet cik vēl vairāk ir to mazo mīlestības gaismu nesēju, kuru gaisma ir izdzisusi tieši šī iemesla dēļ, ka mīlestība nevar pastāvēt bez mīlestības. Citādi tā ir lēna un mokoša nāve esot dzīvam. Un mēs jau varam tā vienkārši pateikt tici labajam un viss būs labi, tev jāmeditē, esi pateicīgs par visu,Dievs ir mīlestība, bet ar to nepietiek, ja nav dziļu, dzīvu attiecību ar cilvēkiem, vismaz vienu, kuram vari izteikt sevi visu, tad tie ir tikai tukši vārdi. Varbūt tieši tāpēc pēdējo laiku zīme būs ne jau kari, bads un ekonomiskā nestabilitāte, bet tas ka mīlestība daudzos izdzisīs. Mēs esam veidoti kā sociālas būtnes, mums vajag vienam otru emocionāli un fiziski. Daudzi cilvēki ir attiecību badā, jo attiecības nevar uzspiest. Ir cilvēki, kuriem tās sanāk viegli, ir tādi (kā es) kuriem tas šķiet viens no sarezģītākajiem dzīves udzevumiem, kura neatrisināšanās arī idzēš šo gaismu mūsos. Kāda utopija ir cerēt, ka uz šīs zemes ir iespējama patiesa draudzība. Cerība tomēr cer salauzt šo mazticību, cerība, kas cer, ka viss labais reiz nāks atpakaļ, katrs smaids, laipns vārds, laiks kas pavadīts ar kādu kopā. Un tomēr varbūt daži no mums ir dzimuši, lai sniegtu vairāk mīlestības kā spēs kādreiz saņemt atpakaļ. Ja tā, tad tas ir skumji, un man žēl, ka esam tādi egoisti.
Galvenais, lai šo cilvēku mīlestības spēks neizsīkst, un tiek rasts jauns spēks mīlēt.
Realitāte gan bieži rādās cita.
Kļūsti kādam par draugu, plecu uz kā paraudāt, ar kuru kopā smieties, klusēt un vienkārši būt, jo varbūt kādam tāds draugs nekad nav bijis, vai pazudis, bet viņš visu mūžu to meklējis mīlot vairāk kā viņu mīl.

Advertisements

Man nevajag miljonu, bet vajag atrisināt domu

” Mēs cīnāmies ar haosu, kas valda mūsos un mums visapkārt, bet tomēr mēs visu laiku nojaušam un ticam, ka mūsu dvēseles dzīles glabā kaut ko svarīgu un vitāli nozīmīgu, ja tikai mēs spētu atšifrēt paši savu dvēseli. Mēs gribam saprast; “Dzīve mums nozīmē pastāvīgi pārvērst gaismā un liesmā visu, kas mēs esam vai arī ko sastopam.”(Nīče). Katrs no mums, tāpat kā Ivans “Brāļos Karamazovos”, ir “no tiem, kam nevajag miljonu, bet vajag atrisināt domu.” (Dostojevskis) Mēs gribam izprast pasaulīgo lietu patieso vērtību un tādejādi paglābties no atvara, kurā mūs ievelk dzīves rutīna. Pirms nav par vēlu, mēs gribam iemācīties atšķirt svarīgo no nesvarīgā, mēs gribam redzēt parādības ne acu mirkļa, bet “mūžības gaismā”. Mēs gribam iemācīties iesmiet acīs nenovēršamajam, smaidīt pat nāves priekšā. “/ Iz grāmatas Vils Dirāns “Filozofijas stāsts.

Domāju viņš pasaka, to ko  mēs katrs esam sevi pieķēruši domājot. Un tikai retais  meklē atbildes, kā sasniegt to, ko viņš apraksta teju vai kā ilūziju. Šodien klausoties kādu runu, negribu teikt lekciju, jo tieši tā tā nebija, atkal aizdomājos par to cik šajā pasaulē viss apgriezts otrādi. Jau no pašas bērnības mēs tiekam iemīcīti kastītēs, šaurās, neērtās sabiedrības izdomātās un nekam nevajadzīgās kastītēs. Es nezinu vai uztvērtāt manu domu, bet domāju varbūt būsiet redzējuši šo bildīti –

Our education system

Tā mēs tiekam audzināti skolās, universitātēs, visur; klausies lekciju, un pēc tam visi pēc kārtas lecam kokā, kurš labāk uzlēks tam labāka atzīme, neuzlēci tik labi, pats vainīgs, ka esi piedzimis kā zivs ne mērkaķis. Un tā tas ir ne tikai par izglītības sistēmu, tā tas ir ar visu sabiedrisko laikmeta domu. Tu iedomājies domāt citādāk, nostāties par viedokli, kas nav populārs, tu esi dīvains. Tu tiešām lasi Bībeli katru dienu, nav bišku fanātiski? Tu vispār nelieto alkoholu, nopietni? Tas taču nav reāli sekss pēc laulībām, kā tad tad var otru  iepazīt līdz galam, ja nu galīgi nesaderam? It kā novelkot drēbes iepazīsi otra raksturu dziļāk, tā lai spētu dzīvot mūžu kopā. Protams, par kādu gan mūžu runājam, 3 gadi jau ir ilgi, un par 10, nu tā jau tiešām ir teju kā mūžība, pēc tam ai mums nesapas, viņš/a tomēr nav mans īstais/ā, tas un tas un tas, lā lā. Es nerunāju par kādu konkrētu piemēru, bet situāciju pēc būtības. Mēs visi sagaidām, lai pret mums rīkotos taisnīgi, bet cik taisnīgi rīkojamies mēs paši pret sevi un citiem? Cik laimīgs tu patiesībā esi? Arī tad, ja tev nebūtu nekā, kas ir šobrīd? Vai jums neuzmācās tāda sajūta, ka sabiedrība diktē noteikumus kā ir jādzīvo, neatkarīgi no tā vai tas cilvēkam der, vai neder? Arī šeit mūsu izglītības sitēma visus ieliek vienādās kastītēs, visiem ir jādomā vienādi. Mēs tā arī darām, diemžēl. Tie, kas analizē notiekošo tie saprot, ka  apkārt ir  haoss, ka ar šo pasauli viss nav kārtībā. Mēs gribam izprast pasaulīgo lietu patieso vērtību un tādejādi paglābties no atvara, kurā mūs ievelk dzīves rutīna. Pirms nav par vēlu, mēs gribam iemācīties atšķirt svarīgo no nesvarīgā, mēs gribam redzēt parādības ne acu mirkļa, bet “mūžības gaismā”.

Un tas jau ir tas kur domāju slēpjas tā jēga, izkāpt no kastītes, meklēt “mūžības gaismā”, kas patiesībā es esmu, kā es domāju, nevis kā man liek sabiedrība domāt. Savu dvēseli ir iespējams atklāt,  bet to var darīt tikai tie, kuriem pietiks drosmes mainīties. Sāc uzdot nereālus jautājumus, ko matemātika un zinātnieki savās laboratorijās neiedos, bet Kāds var iedot. Atrodi  savu mērķi, un jēgu kāpēc tu esi uz šīs planētas, un ne jau lai palielinātu IKP.

Es runāju vienkāršoti, neko neuzspiežot, tikai cenšoties atrisināt domu. Visus nevar ielikt vienādās kastītēs, (lai gan tieši to mēs darām, runājot par kādu konkrētu cilvēku grupu) mums katram ir sava dzīves pieredze, sava izpratne. Neviens nedrīkst otru par to tiesāt, otra kurpēs neiekāpsi.  Tomēr domāju, ka tās galvenās atbildes ir vienas un tās pašas. Lai tās īstnotu dzīvē patiešām ir vajadzīga pārcilvēcīga drosme, jo tas liks peldēt pret straumi. Nezinu kā jums, bet man vajag šādu drosmi,  atzīšos man tās trūkst. Dzīvei ir lielāka jēga, kā es spēju aptvert, bet to var saprast tikai katrs personīgi. Dažkārt tam vajag daudz laika un pacietības, lai spētu izkāpt no tām vienādajām kastītēm, un neiekāpt atkal kādā citā, vēl tumšākā un šaurākā.  Lai Dievs dod gudrību atrisināt  Viņa doto domu, ka mēs izkāptu no šaurajām kastītēm un sāktu domāt kā mēs personīgi domājam, ne kā sabiedrība liek mums to darīt, sakot priekšā, kas labs un kas ļauns. Jo mēs esam radīti, lai atrastu savu vietu, būtu laimīgi un darītu laimīgus arī citus.

I

Pictures

Rudens vainīgs, man viņš vienmēr šķiet tāds romantisks.  Nu labi es pati arī. 
Būs kas jauns tiem, kas to nenojauta. 


Foto no vectētiņa vācu foto žurnāliem.