Man nevajag miljonu, bet vajag atrisināt domu

” Mēs cīnāmies ar haosu, kas valda mūsos un mums visapkārt, bet tomēr mēs visu laiku nojaušam un ticam, ka mūsu dvēseles dzīles glabā kaut ko svarīgu un vitāli nozīmīgu, ja tikai mēs spētu atšifrēt paši savu dvēseli. Mēs gribam saprast; “Dzīve mums nozīmē pastāvīgi pārvērst gaismā un liesmā visu, kas mēs esam vai arī ko sastopam.”(Nīče). Katrs no mums, tāpat kā Ivans “Brāļos Karamazovos”, ir “no tiem, kam nevajag miljonu, bet vajag atrisināt domu.” (Dostojevskis) Mēs gribam izprast pasaulīgo lietu patieso vērtību un tādejādi paglābties no atvara, kurā mūs ievelk dzīves rutīna. Pirms nav par vēlu, mēs gribam iemācīties atšķirt svarīgo no nesvarīgā, mēs gribam redzēt parādības ne acu mirkļa, bet “mūžības gaismā”. Mēs gribam iemācīties iesmiet acīs nenovēršamajam, smaidīt pat nāves priekšā. “/ Iz grāmatas Vils Dirāns “Filozofijas stāsts.

Domāju viņš pasaka, to ko  mēs katrs esam sevi pieķēruši domājot. Un tikai retais  meklē atbildes, kā sasniegt to, ko viņš apraksta teju vai kā ilūziju. Šodien klausoties kādu runu, negribu teikt lekciju, jo tieši tā tā nebija, atkal aizdomājos par to cik šajā pasaulē viss apgriezts otrādi. Jau no pašas bērnības mēs tiekam iemīcīti kastītēs, šaurās, neērtās sabiedrības izdomātās un nekam nevajadzīgās kastītēs. Es nezinu vai uztvērtāt manu domu, bet domāju varbūt būsiet redzējuši šo bildīti –

Our education system

Tā mēs tiekam audzināti skolās, universitātēs, visur; klausies lekciju, un pēc tam visi pēc kārtas lecam kokā, kurš labāk uzlēks tam labāka atzīme, neuzlēci tik labi, pats vainīgs, ka esi piedzimis kā zivs ne mērkaķis. Un tā tas ir ne tikai par izglītības sistēmu, tā tas ir ar visu sabiedrisko laikmeta domu. Tu iedomājies domāt citādāk, nostāties par viedokli, kas nav populārs, tu esi dīvains. Tu tiešām lasi Bībeli katru dienu, nav bišku fanātiski? Tu vispār nelieto alkoholu, nopietni? Tas taču nav reāli sekss pēc laulībām, kā tad tad var otru  iepazīt līdz galam, ja nu galīgi nesaderam? It kā novelkot drēbes iepazīsi otra raksturu dziļāk, tā lai spētu dzīvot mūžu kopā. Protams, par kādu gan mūžu runājam, 3 gadi jau ir ilgi, un par 10, nu tā jau tiešām ir teju kā mūžība, pēc tam ai mums nesapas, viņš/a tomēr nav mans īstais/ā, tas un tas un tas, lā lā. Es nerunāju par kādu konkrētu piemēru, bet situāciju pēc būtības. Mēs visi sagaidām, lai pret mums rīkotos taisnīgi, bet cik taisnīgi rīkojamies mēs paši pret sevi un citiem? Cik laimīgs tu patiesībā esi? Arī tad, ja tev nebūtu nekā, kas ir šobrīd? Vai jums neuzmācās tāda sajūta, ka sabiedrība diktē noteikumus kā ir jādzīvo, neatkarīgi no tā vai tas cilvēkam der, vai neder? Arī šeit mūsu izglītības sitēma visus ieliek vienādās kastītēs, visiem ir jādomā vienādi. Mēs tā arī darām, diemžēl. Tie, kas analizē notiekošo tie saprot, ka  apkārt ir  haoss, ka ar šo pasauli viss nav kārtībā. Mēs gribam izprast pasaulīgo lietu patieso vērtību un tādejādi paglābties no atvara, kurā mūs ievelk dzīves rutīna. Pirms nav par vēlu, mēs gribam iemācīties atšķirt svarīgo no nesvarīgā, mēs gribam redzēt parādības ne acu mirkļa, bet “mūžības gaismā”.

Un tas jau ir tas kur domāju slēpjas tā jēga, izkāpt no kastītes, meklēt “mūžības gaismā”, kas patiesībā es esmu, kā es domāju, nevis kā man liek sabiedrība domāt. Savu dvēseli ir iespējams atklāt,  bet to var darīt tikai tie, kuriem pietiks drosmes mainīties. Sāc uzdot nereālus jautājumus, ko matemātika un zinātnieki savās laboratorijās neiedos, bet Kāds var iedot. Atrodi  savu mērķi, un jēgu kāpēc tu esi uz šīs planētas, un ne jau lai palielinātu IKP.

Es runāju vienkāršoti, neko neuzspiežot, tikai cenšoties atrisināt domu. Visus nevar ielikt vienādās kastītēs, (lai gan tieši to mēs darām, runājot par kādu konkrētu cilvēku grupu) mums katram ir sava dzīves pieredze, sava izpratne. Neviens nedrīkst otru par to tiesāt, otra kurpēs neiekāpsi.  Tomēr domāju, ka tās galvenās atbildes ir vienas un tās pašas. Lai tās īstnotu dzīvē patiešām ir vajadzīga pārcilvēcīga drosme, jo tas liks peldēt pret straumi. Nezinu kā jums, bet man vajag šādu drosmi,  atzīšos man tās trūkst. Dzīvei ir lielāka jēga, kā es spēju aptvert, bet to var saprast tikai katrs personīgi. Dažkārt tam vajag daudz laika un pacietības, lai spētu izkāpt no tām vienādajām kastītēm, un neiekāpt atkal kādā citā, vēl tumšākā un šaurākā.  Lai Dievs dod gudrību atrisināt  Viņa doto domu, ka mēs izkāptu no šaurajām kastītēm un sāktu domāt kā mēs personīgi domājam, ne kā sabiedrība liek mums to darīt, sakot priekšā, kas labs un kas ļauns. Jo mēs esam radīti, lai atrastu savu vietu, būtu laimīgi un darītu laimīgus arī citus.

Advertisements