Bez mīlestības nedzīvojiet

wpid-8c805e79a688bf6aad9ab7f8700e1b1b.jpg

Ir zināmi ļoti daudzi cilvēki šai pasaulē, kas darījuši labu, bet nomiruši vientuļi, lieli cilvēki, slaveni un pasaulei zināmi, bet cik vēl vairāk ir to mazo mīlestības gaismu nesēju, kuru gaisma ir izdzisusi tieši šī iemesla dēļ, ka mīlestība nevar pastāvēt bez mīlestības. Citādi tā ir lēna un mokoša nāve esot dzīvam. Un mēs jau varam tā vienkārši pateikt tici labajam un viss būs labi, tev jāmeditē, esi pateicīgs par visu,Dievs ir mīlestība, bet ar to nepietiek, ja nav dziļu, dzīvu attiecību ar cilvēkiem, vismaz vienu, kuram vari izteikt sevi visu, tad tie ir tikai tukši vārdi. Varbūt tieši tāpēc pēdējo laiku zīme būs ne jau kari, bads un ekonomiskā nestabilitāte, bet tas ka mīlestība daudzos izdzisīs. Mēs esam veidoti kā sociālas būtnes, mums vajag vienam otru emocionāli un fiziski. Daudzi cilvēki ir attiecību badā, jo attiecības nevar uzspiest. Ir cilvēki, kuriem tās sanāk viegli, ir tādi (kā es) kuriem tas šķiet viens no sarezģītākajiem dzīves udzevumiem, kura neatrisināšanās arī idzēš šo gaismu mūsos. Kāda utopija ir cerēt, ka uz šīs zemes ir iespējama patiesa draudzība. Cerība tomēr cer salauzt šo mazticību, cerība, kas cer, ka viss labais reiz nāks atpakaļ, katrs smaids, laipns vārds, laiks kas pavadīts ar kādu kopā. Un tomēr varbūt daži no mums ir dzimuši, lai sniegtu vairāk mīlestības kā spēs kādreiz saņemt atpakaļ. Ja tā, tad tas ir skumji, un man žēl, ka esam tādi egoisti.
Galvenais, lai šo cilvēku mīlestības spēks neizsīkst, un tiek rasts jauns spēks mīlēt.
Realitāte gan bieži rādās cita.
Kļūsti kādam par draugu, plecu uz kā paraudāt, ar kuru kopā smieties, klusēt un vienkārši būt, jo varbūt kādam tāds draugs nekad nav bijis, vai pazudis, bet viņš visu mūžu to meklējis mīlot vairāk kā viņu mīl.

Advertisements