hands and more

…chaos is my second home
i don’t mind where i land
as long as i’m in trustful hands…

Pēc haosa vienmēr dzimst kārtība.

sīkumos neiedziļināsimies, bet satversim sevi pašus.

Advertisements

augstā dziesma

20150125_151234Dziļi, maigi, patiesi, kvēli. Māksla.

/Ogists Rodēns

image

I don’t see you, and you don’t see me, but I try to believe that you are real…

*Renne Margritte/ The lovers

roses

Vārdiem ir tik daudz dažādas nozīmes.
Keirai neslikti sanāk. Jo vairāk klausos, jo vairāk iepatīkas. Ar savu domu, protams.

Ko es varēšu darīt, ja būs lemts.

Reizi pa reizei, lai neteiktu visu laiku, kad pasaku ko mācos, uzreiz dzirdu pretjautājumu, ko tad tu darīsi pēc tam? Turklāt ar tādu attieksmi it kā tā būtu nereāla profesija šajā gadsimtā.  Tā nu man kārtējā nakts domu virpulī ienāca teju anekdote prātā. – Vecāki jautā, par ko tad gribi  kļūt, kad izaugsi liels?, bērns abild, – es kļūšu par filozofu.- Vecāki sāk raudāt.

Stāsts gan ne par filozofiem, bet vēsturniekiem, radinieki jau vien sanāk, un reakcija domāju bieži ir tāda pati. Sabiedrībai trūkst izpratnes par to, kas tad tie īsti tādi ir, lai gan viņi ir visur, un tā ir patiesība.

Vēsturnieki ir ļoti daudz un dažādas kategorijas. Lielākoties cilvēkiem šķiet, ka vēsturnieks pārzina visu pasaules vēsturi no tās sākuma, līdz šodienai. Nu, iespējams, ir tādi gadījumi, bet visu nevar zināt. Lielākoties tu esi speciālists vienā konkrētā laikmeta periodā. Tāpēc, ja jūs uzjautāsiet kādam vēsturniekam kāpēc Ēģiptes dinastijas sabruka, tad vēsturnieks, kura speciālitāte ir I un II pasaules karš, jums vienozīmīgi nespēs sniegt tik izmeļosū atbildi, kā sagaidījāt. Tomēr ja viņš ir labs vēturnieks (kādi parasti visi ir ), viņš jums atbildēs kaut ko, pats īsti nezinādams ko, tik gudri, ka jūs viņam noticēsit uz vārda. Arī tā ir vēsturnieka specifika, spēt runāt par visiem laikiem, bet izcili pārzināt tikai vienu.

Šeit minēšu tikai tās profesijas, pēc maniem subjektīvajiem dzīves novērojumiem, kur tad tas vēsturnieks var strādāt.

1) vēsturnieks var strādāt pilnīgi noteikti par vēsturnieku, jā tā tiešām ir profesija. Praktiski tas izskatās kā pētnieks par dažādām vēstures jomām, rakstot publikācijas, piedaloties konferencēs, cik bieži, piemēram, gadījumā par Ukrainu mēs prasījām (un prasām) vēsturnieku viedokli. Lielakoties, tie ir profesori, un pasniedzēji.

2) Līdz ar to nākamā profesija, kas lielākoties ir pirmā, ko visi sakā – ā, tad tu būsi skolotājs. Jā, arī skolotājs ir viena no vēsturnieka profesijām, un kāpēc ne, ja ir tāds aicinājums iemācīt bērniem mīlestību uz vēsturi un domāšanu. (protams, arī matemātika māca domāt, bet tas ir cits domāšanas veids.)

3) Vēsturniekam ir  iespējas strādāt muzejos, nē, tā nav sēdēšana zāle uzmanot vai kāds neapgāž senās Grieķijas vāzi. Muzeja vēsturnieks veic pētnieciskos darbus, kas ir muzeja interesēs, veidojo izstādes, eksponātus, piedalotās zinātniskajās konferencēs, veicinot sabiedrisko domu, lai cilvēks bagātinātu izpratni par kultūras mantojumu un savu vietu tajā.

3.a) zem šī vēl varētu palikt visas pārējās iestādes, kas nav muzeji, kā, piemēram, dažādas inspekcijas, kas saistītas ar  vēsturisko mantojuma saglabāšanu. Kādam ir jārūpējās, lai jums būtu iespēja aizbraukt uz Cēsu pili, vai Odzienas muižu, pirms tās sabrūk.  Darbs daždādos arhīvos, piemēram, lai tu varētu uzzināt, kas tev rada bija pirms 200 gadiem.

4) vēsturnieks var būt arheologs, jā, arī tā ir reāla profesija.Daudzās valstīs tās ir divas atšķirīgas profesijas, mūsējā tās vairāk vai mazāk savienojas kopā. Dažreiz tas jau apvienojas ar augstāk minēto, tu vari strādāt muzejā, un veikt atsevišķus arheologa uzdevumus (šeit man noteikti pietrūktu gudrības, kas tik tur neietilpst, tā nav tikai sēdēšana smiltis ar mazu lāpstiņu rokās). Vienmēr, kad kādā pilsētas vēsturiskajā centrā tiek veikta pilsētas pārbūve, pirms arheologa lāpsta nebūs aizskārusi zemi, nekāda celtniecība nesanāks. Līdz ar to arheologi ir ļoti nepieciešami, lai tu uzņēmējs būdams varētu Vecrīgā māju uzcelt. Arheologi arī nodarbojas ar kultūras mantojuma saglabāšanu, un pagātnes liecību prakstisko lietu izpēti, lai sabiedrībai būtu ko lasīt Ilustrētajā vēsturē un aplūkot Rīgas Biržā.

5) Te nu mēs aizejam pie nākamās profesijas, žurnālistika. Nevar jau tā baigi lielīties, bet saka, ka vēsturnieki ir labākie žurnālisti un mēdiji. Tā var būt TV, kultūras raidījumi, ziņas, žurnālu redakcijas utt. Vēsturniekiem ir tā spēja analīzēt ļoti daudz informācijas un pasniegt galveno problēmu, un tās iespējamo atrisinājumu (tas ir tas, ko mums visu laiku māca.) Līdz ar to vēsturnieks spēj strādāt ikvienā tādā vietā, kur šādās iemaņas nepieciešamas.

5.a.) Vēsturnieki ir arī lieliski rakstnieki ( kā nu nebūsi, ja katru gadu raksti vismaz pie 10 referātiem).

6) gidi, vēsturnieki ir izcili gidi, jo viņi spēj par objektiem un vietām pastāstīt dzīvi un saistoši, izceļot to būtību nevis sausus faktus.

7) Vēstunieki mīt dažādās Ministrijās un citās valstiskas un nevalstiskās organizācijas, politiķi, un vēstnieki, pat mūsu pašreizējais ārlietu ministrs ir ar vēsturnieka diplomu kabatā,Latvijas vēstnieks Amerikā – vēsturnieks. Sarakstu vēl varētu turpināt un turpināt.

Patiešām visas nozares vēsturniekam atvērtas, šis ir tikai neliels ieskats tajā, ko var darīt, un ko arī viņi dara. Tik pat labi vēsturnieks var būt uzņēmējs, dārznieks, ekonomists, arī restaurātors. Lielākoties daudzas iepriekš minētās profesijas tiek apvienotas gan interešu daudzveidības dēļ, gan tāpēc, ka ne visās valstīs vēsturnieka darbs tiek atbilstoši novērtēts.

Lai arī tikai mazs un nepilnīgs ir mans ieskats, tomēr ceru, ka kaut nelielu gaismu uz to, kur nākotnē varu sevi realizēt esmu devusi. Protams, kā vienmēr Homo proponit, sed Deus disponit.*

*Cilvēks domā, Dievs lemj.

Plāni, mērķi, ieceres 2015.gadā jeb mans dāvanu saraksts.

Viens gads pagājis viens jauns un nezināms priekšā. Kā jau parasti mēs kaut ko apņemamies, šogad tāds nemaz nebija mans plāns, jo kā jau parasti tās vilšanās, ka nekas nesanāk dara vaigu bēdīgu un liek mest plinti krūmos jau pēc pirmā mēneša. Tomēr šī gada apņemšanās jeb kā es to dēvēju plāni, mēŗki un ieceres 2015.gadā, pašai šķiet diezgan aizraujošas un varbūt tieši tāpēc, ka es to sev neizvirzu par absolūto nepieciešamību, bet par izaicinājumu ko gribu pamēģināt. Viss tāpat no Viņa žēlastības. Šis tas no manas listes nav nekāds izaicinājums, bet drīzāk vēlmju saraksts. Kā nekā 3.februāris tuvojas, un ja nu jums sagribas man ko iedavināt šeit būs lieliskas idejas, velti piebilst ka tās visas ir grāmatas, gandrīz visas ;)

Tātad ir iecere iegādāties vairākas jaunas grāmatas, protams, tās izlasīt. (šīs tad var arī iedāvināt ) ;)

  • Džeims Brēslins, Marks Rotko – Biogrāfija. Satikos ar šo personu pagājušā gada rudenī un kopš tā laika šķiet esmu iemīlējusies, tur ir kaut kāda dvēseļu rezonanse, vismaz viņa darbos, tāpēc būtu brīnišķīgi iepazīt šo personu tuvāk.
  • U.Eko Skaistuma vēsture, izlasīju pagājušā gada vasarā (jā man bija diezgan daudz brīva laika) un tieši avotu dēļ sapratu, ka vēlos lai tā būtu vienmēr pie rokas.
  • Bībeli jaunajā tulkojumā, viena no šī gada apņemšanām ir izlasīt šo fantastisko gara darbu no vāka līdz vākam,  vakar sāku tieši jauno tulkojumu (diemžēl ņemts no bibliotēkas, ko pastāvīgi aizmirstu pagarināt) un tie psalmi, tik skaisti. + vēl atsevišķi gribētu Bībeles deiterokanoniskās grāmatas, kursa darbam un ziņkarībai noderēs.
  • Īzaks Kleimanis – Svētrunas. Tas bija viens vīrs par kuru zināja pat mana ebreju valodas pasniedzēja. Cilvēks ar interesantu dzīves stāstu, ar dzīvu ticību kas iedvesmoja un vēl iedvesmo ļoti daudzus. Tieši tāpēc, ka uz klausīšanos neesmu tik naska, būtu tik skaisti iegrimt šī cilvēka dziļo domu atklāsmēs.
  • Henriks Eliass Zēgners – Elementi. Pārsteidzoši kā cilvēki mainās un mainās to daiļrade, noklausījos tikai vienu 20.min. interviju un sapratu, ka gribu iepazīties tuvāk ar šo daiļdarbu.
  • Un šo gan es gribētu lai man UZDĀVINA, jo tā tiešām būtu viena no (pasaku mīļotājam) skaistākajām dāvanām. Pasakas par mīlestību.

Ir arī divas patiešām izaicinājuma grāmatas, kuras iegādāties nevēlos, bet izlasīt gan. U.Eko Rozes vārds, un V.Igo Parīzes Dievmātes katedrāle. Jau no 15 gadiem cenšos izlasīt, bet kā nesanāk tā nesanāk, tas ir jāizdara, lai pati sevi varu paslavēt un uzteikt, ka to izdarīju. Nu nav taču nekas neiespējams, ja jau tās ir uzrakstītas, tad ir iespējams izlasīt. Pagaidām vēl jātiek galā ar U.Eko Bodolīno, pagaidām sokas tīri labi.

Un tad parādās tie praktiskie mērķīši, viens no tiem ir iemācīties trīs psalmus ebreju valodā ar tulkojumu, protams. Zinu, ka vienam no tiem jābūt 19.psalmam. Kā nekā tāpat jāmācās šī skaistā valoda no jauna, tikai noderēs. Tie psalmi tiešām ir skaisti :)

Jaunajā gadā jāiegādajās velosipēds, un jāatrod sporta veids, ko mans ķermenis spēj akceptēt un prāts neienīst. Jā, viena no apņemšanām iemīlēt lietas, ko nemīli, piemēram, ārstniecisko vingrošanu, no kuras tik ātri vaļā netikšu kā gribējās.

Viens patiešām ekstraordinārs plāns ir uztaisīt kādu skaistu fotosesiju dabā ar smuku kleitu un tā, visām meitenēm ir, bet man nav, jāsaņem sava zemā pašapziņa rokās un jāpamēģina, varbūt beigu beigās arī kaut kas sanāks.

Vēl šogad noteikti, un pirmo reizi dzīvē ir jāiekāpj tajā gaisa kuģī, un kaut kur jaizkuģo pa debesu tālēm, piemēram, pie pinvīna uz zemi, kur vāveres ir savas astes ēnā (iekšējie jociņi :D).

Ir jau vēl visādas mazas apņemšanās un mazi sapnīši, tie lai paliek klusumā, ar cerību ka īstajā laikā un vietā viss notiks tā kā tam jānotiek Viņa bagātajā žēlastībā. Pāri visam vairāk jāsmaida un jāņem lietas viegli,  jāsaprot un jāpieņem, ka uz visiem jautājumiem nav atbildes un varbūt arī nemaz nevajag, tad zūd vieta ticībai un cerības koks nenes augļus.

Lai izdodas, tad  jau redzēs, kam lemts piepildīties un kam nē. Tomēr tās grāmatas būtu vērts saņemt, tāpēc keep on mind 3th february  ;)