Runāt pretī pretrunai

Pretrunu plosītā pasaule.  (Sev) jātic no visas sirds, bet tu neesi viss, tu pat neesi puteklis salīdzinājumā ar visu neaptveramo Universu, tomēr tu vari visu, saka  Nike vai Adidas [jau sajucis]. Visi grib mīlestību [lasi:uzmanību,slavu,atzinību etc.] neviens negrib kādu pirmo mīlēt. Mēs esam par daudz lai spētu pamanīt, ka kāda no mums varētu vairs nebūt. Tomēr  katrs indivīds šodien ir milzu vērtība, vērtība kurai paejam garām nospļaujoties par tās būtību, jo mēs to pat nepamanam. Visus jau nevar ielaist savā sirdī, tā mēs mānam savu sirdsapziņu. Mēs esam kļuvuši lēti, vai varbūt vienmēr tādi esam bijuši.. Visvairāk  mani biedē tas, ka ļaunums, kas izsaucis pasaules karus, vienu par otru nežēlīgākus, nav vēl nekur pazudis. Tas barojas ar mūsu vienaldzību, ko radām mēs paši, nespējot vairs šajā vienaldzības upes straumē apstāties. Cilvēks jūt cilvēcību tikai tad, ja tā aizskar personīgi. Tie īpašie gadījumi, kad nacists glābis ebreju, vai VDK darbinieks izsūtīto ir tikai tāpēc, ka tas bijis personīgs iemesls, kāds lūdz izpalīdzību kādam pazīstamam, kādam kas ļoti dārgs, tiek palīdzēts tikai tāpēc, ka lūdzējs ir kas vairāk par svešu cilvēku, tas ir savējais. Meitas labākā draudzene ir ebrejiete, viņa viņai ir vienīgais dzvīvesprieks, jo meita ir slima ar vēzi, mēs nevaram šo ebrejieti likvidēt kā nekam nederīgu mēslu, jo viņa kļuva par nepieciešamību.   Tikmēr miljoniem citu dvēseļu par tādām nekļuva, viņiem nebija iespēja kļut personīgi pazīstamiem ar saviem nodevējiem. Tie bija svešinieki, kas aizveda uz gāzes kamerām, kas nospieda gaili, tie nebija nekas kā tikai svešnieki, tāpēc tas nebija tik sāpīgi, tā nebija personīga vērtība, tas nebija cilvēks, bet svešnieks. Svešinieks mūsu apziņā nav cilvēks, tas nav nekas. Vārds kurš man neko neizteic ir tukšums, līdz brīdim, kad kāds man šo vārdu atklāj, dara to pazīstamu, dara to vērtīgu.Varbūt tāpēc mēs tik ļoti mīlam sabiedrībā pazsītamus cilvēkus, jo mēs teju viņus pazīstam personīgi, caur vārdu kas tiek mums atklāts atklājas arī dzīve, atklājas vērtība.  Cik daudz varētu mainīt tas, ja mēs pret visiem izturētos kā pazīstamiem, kā sev dārgiem, kā tik nozīmīgiem. Tomēr tāds nav mūsu pienākums. Pietiek jau ar tiem ko zinām, un tur jau tā pretruna, ka arī tur visi mums nav dārgi, māsa ienīst māsu, brālis brāli, vārdi kas ir zināmi, tomēr sirdij sveši. Kāda gan būtu pasaule, ja mēs cits citu uzskatītu augstāku par sevi? Pretrunas, tās kliedz uz katra stūra, no taisnas ielas. Mēs viens otru vairs neredzam. Nemākam vairs iepazīties uz ielas, vai parkā, mēs baidāmies viens no otra kā zvēri, līdz brīdim, kad iepazīstam(ies), diemžēl tas nenotiek vairs tik bieži tāpat vien, mūs vienmēr iepazīstina kāds ar kādu, un tas uzreiz maina visu, nezināmā persona kļūst par daļu no tavas dzīves, tas vairs nav svešinieks, tas ir savējais.  Pretrunas tik un tā paliks, tām jārunā pretī. Izbēgt no tās mans uzdevums, ieskatīties acīs svešiniekam un padarīt to sev pašai pazīstamu. Uzzīmēt savā prātā viņa dzīvi, iejusties tajā, lai nekad, nekad man neienāktu prātā doma, ka svešiniekam nav vērtības, ka viņš nav pelnījis manu cieņu, viņš būs  mans draugs kaut uz sekundi vien manā iedomā, lai es  nepazaudētu cilvēcību šajā vienaldzības upē, kurā mūs grib iemest pretrunu pilnā pasaule.

Advertisements