pulsē

Klausies, klausies, ieklausies un ļaujies. Zēns laivā sēž, skatās jūrā tur tālumā tur domas aizslīd prom, viņš dotos līdz, bet laiva pilna oļiem. Zēns nesaprot un skumst – man izdosies – zēns nočukst, un oļus ved sev līdz. Uz sēkļiem skrien un netiek ne no vietas, tie akmeņi to tur.
Miers atnāks pats, ja dosies pēc tā līdzi neņemot neko kas bijis, kas smeldz un nozog naktis. Tas viss jau sen ir prom, vai tagad esi tu? Kas rīt var būt ko kāro alkas, tā visa nav, vēl nav. Vai tagad esi tu? Tik skaists tavs gadsimts, pat laiks lēnāk plūst. Līdz tuksneši atplaukst, par dārziem tie kļūst, jā, skaists bija gadsimts. Pat aizejošs mirdz, bet neļaujies cilvēk lai līdz skrien tam sirds, jo tā nav laukakmens mēms, kas nerunā. Kopā jums lemts izbrist mūžu divatā. Tā nav zelts ko pret zeltu iemainīt, tamdēļ ļauj, lai gadsimts iet. Tas projām iet. Tam jāaiziet. Tik skaists bija gadsimts. Nu atlaid reiz to. Nu atlaid to cilvēk! Un mieru sev dot. Jā, skaists bija gadsimts. Lai cits vietā nāk. Tas būs labāks. Tas būs citāds. Tas būs kā tu, savādāks. Kad gadsimti zūd dēļ iegribām, sīkām. Un vientieši mūk no gaismas, bet tumsā tie kliedz. Slēpj valdnieki sejas aiz stiklotām sienām. Kāpēc? Kāpēc vēl klusējam mēs? Mans draugs, kā tev šķiet? Krīt pēdējais aizbergs pār pasaules malu. Kāpēc? Kāpēc vēl klusējam mēs? Mans draugs, kā tev šķiet? Kad nākotne pati sev rītdienu nozog. Ir bezspēcīgs viedums, šo tukšumu sildīt. Kāpēc? Kāpēc vēl klusējam mēs? Runā! Beidz klusēt no sirds! Jel runā, kāp tornī uz zvani, kā bišu spiets sani tu mostošā dzirksts. Tu jau zini vienmēr kas būs drīz no sirds. Vakar, šodien un rīt. Sauc sirds, sauc skaļāk. Sauc nepārstāj. Sauc tā lai sadzird! Un vienu nosalt neatstāj. Sauc sirds kā vilcene kauc, lai aizlūzt tev balss, sauc nerimsties, sauc! Kādreiz, akmens saknes zemē dzīs, un ziedēs starp akmeņiem, kas nepratīs, un runās tā kā nemāk cits neviens. Un mēmi būs steidzīgie, kas garām skrien. Kāds reiz tev pie kājām saknes dzīs, un uzplauks starp tūkstošiem, kas nepratīs. Un klusēs tā kā neklusē neviens, laiks norims, vien skrienošie tie laiku skries. Es iešu visus ceļus, kur tevi satikt var, pār nodegušiem tiltiem un zemēm zaudētām, caur savu mūžu mežiem kaut simtkārt maldīšos, es iešu visus ceļus, kur tevi atceros, es pieskaršos it visam, kur tevi sajust var, pie nerimstošām ilgām un liesmu adatām, pie klusuma, un vārdiem, kas nesaudzē neko, es pieskaršos it visam, kas tevi atbalso. Kāds bija šeit, kāds steidzās prom. Es paliku, es neslēpos. Vēl nesteidzies, visam ir savs laiks. Svešus dārzus stādīt, to augļos pievilties, vēl paaugsies, tad atpazīsi tu skumjas otra acīs un mīlestību, vēl nesteidzies visam ir savs laiks. Svešās jūrās kuģot, un zvaigznēs kļūdīties. Gan jau, gan jau prom reiz dosies tu, bet liktens lokus met, tas vedīs tevi tālu, lai mājās pārvestu. Viss labais dzīvos, tas nezudīs un mūžu tavu stiprām saitēm vīs.

Vārdi: The sound poets – Pulsē.

Advertisements