Vakar man tika uzdots jautājums, kas ir tava dzīves jēga? Es tik bieži par to domāju, bet kad man vajadzēja atbildēt neko sakarīgu nespēju pateikt, apmulsu, varu arī vainot iesnas, kas piepildīja pelēkās šūniņas un neļāva man sakarīgi padomāt. Tomēr tas mani neatstāja bez domām, kas tad ir MANA dzīves jēga, nevis jēga pati par sevi, bet konkrēti mana dzīves jēga. Kas liek man izkāpt ikdienas no gultas un dzīvot.
Un laikam jāatzīst, ka tas nav nekas diži jauns. 
Tā pati vecā mīlestība. Mīlēt un mīlētam būt, vai var būt vēl lielāka jēga par to?
Varbūt tieši tāpēc, ka esmu neticīgais Toms pēc dabas, bieži neredzu dzīves jēgu, jo nespēju saskatīt savā dzīvē mīlestību ( lai gan tā ir visur). Esmu savā prātā (nezinu neapzināti vai apzināti) uzstādījusi noteikumus par to kādai tai būtu jābūt, neiegūstot to ko prāts ir radījis tu nejūties mīlēts, lai gan tā ir ilūzija, tās ir sajūtas kas bieži nav patiesas.
Dzīvot nozīmē dot, ir teikusi kristiešu rakstniece E.G.Vaita, un es viņai piekrītu. Tā ir viena no mīlestības valodām, ja ne galvenā. Dot ik dienas sevi visu- savu mīlestības valodu, kas katram ir sava. Tā laikam ir dzīves jēga man, bet tu nevari dot, ja nav šī be loved in return. Lai to iegūtu ir vajadzīga ticība ka esi mīlēts, un Dieva mīlestības spēkā vari mīlēt citus (piedodiet, es vienkārši neticu, ka cilvēks var mīlēt savā spēkā, jo pēc dabas esam egoisti un gribam, lai mīl tikai mūs, tāpēc katra laba īpašība nak no Dieva, neatkarīgi no tā vai Viņam pat ticam). Kad tam noticu, tad došanas princips ir dabisks, tas neprasa piepūli vai smaguma sajūtu. Tu vienkārši mīli.
Jā, laikam manas dzīves jēga ir mīlestība visās tās izpausmes formās, un jāsaka ka arī tajā visparastākajā, es atzīstos tas nav viegli. Nav jau gudri būt sentimentālam. Tomēr tā ir patiesība, ka visas manas mīļākās filmas ir par mīlestību – Pride and Prejudice (noskatīta vismaz n-tās reizes), Becoming Jane (tā vienmēr noved līdz asarām, tās beigas…), tad vēl Memories of geisha, Braveheart etc. Visas tās mums zināmās, savā ziņā salkanās filmiņas, kas runā par to pašu, mīlēt un mīlētam būt, nav lielākas laimes par to.
Raksti saka Dievs ir mīlestība, domāju nav jābūt kristietim, lai aizkustinātu 1.vēst.Korintiešiem 13.nodaļa, jo tas nav pretrunā ar mūsu sajūtām par to, kādai būtu jābūt mīlestībai, kādu mēs gribam piedzīvot pret sevi. Tāds ir Dievs savā būtībā, un es vēlos to piedzīvot savā dzīvē, vēlos to izprast līdz sirds dziļumiem, lai spētu dot.
Vēl viena no manas dzīves jēgām, ir atrast savu vietu zem šīs saules. Kā rakstījis M.Rotko – “Es patiešām zinu, ka daudzi, kas lemti šai dzīvei, izmisīgi meklē klusuma saliņas, kur varētu laist saknes un augt. Mums jācer, ka tās atradīsim.”
Tas savā ziņā ir pilnīgi saistīts ar visu augstāk minēto, ja tu mīli tu jau savā ziņā esi atradis savu klusuma saliņu, kurā laist savas saknes. Būt piepildītam ar kaut ko, kas dara tevi laimīgu ir dzīves jēga. Katram tas varbūt kaut kas savs, man tā ir šī vienkāršā, bet sarežģītā. Es meklēju kādu ko mīlēt, un mācos mīlēt to, kas man ir dots.
Kādi man nezināmi autori ir rakstījuši – “mīlēt nozīmē saprast, un saprast – atpestīt.” / “Saprast nozīmē garīgi pieskarties, izprast nozīmē garīgi aptvert.”
To jau mēs visi meklējam vai ne? Attiecības, kādu kurš mūs sapratīs visā pilnībā, kādu kurš mūs atpestīs no mums pašiem. Tā laikam arī ir mana dzīves jēga.
Domu Labirints 
You must be logged in to post a comment.